​

Var tikai brīnīties, cik diametrāli pretējas asociācijas un priekšstatus mūsu iztēlē raisa pavisam parasts lidonis – vārna.

​

Daži vārnu uzskata par kaitīgu putnu, kas izposta mazo putnu ligzdas, vai kaitinoši skaļu spārnoto, kura ķērkšana nebauda cilvēku simpātijas. Citi savukārt tajā saskata inteliģentu, gudru un apņēmīgu putnu, kas simbolizē garīgumu un pārmaiņas. Vārnas vieglais, straujais lidojums un spēja pacelties augstu gaisā tiek uztverta arī kā simboliska dvēseles saikne ar kosmosu.

​

Mārtiņa gadījumā vārna, nonākusi uz šķīvja, reiz izraisīja asas diskusijas un kļuva par skandālu, kura dēļ viņš ar savu profesionālo filozofiju un meistarību palika nesaprasts. Cenšoties atjaunot gadsimtiem senas kulinārās tradīcijas, kuras Latvijas teritorijā bija piekopuši senie kurši, un ēdienkartē piedāvāt, kā viņš pats teica, „to, kas sēž mežā”, Mārtiņš nokļuva mūsdienu vispārpieņemto normu krustugunīs. Nelīdzēja tas, ka vārna Latvijā joprojām ir medījams putns un saskaņā ar medību noteikumiem pēc tās nomedīšanas tiek iegūts dzīvnieku izcelsmes produkts, kas izmantojams uzturā. Neko nemainīja arī fakts, ka savulaik vārna tikusi iekļauta viena no pasaulē atzītākajiem un prestižākajiem Dānijas restorāniem NOMA ēdienkartē. Dzīve šoreiz Mārtiņa labos nodomus apgrieza kājām gaisā.

​

Tomēr idioma “kājā gaisā” piedāvā izpratni, ka kaut kas notiek pretēji ierastajam. Kaut kas dulls! Tieši dullums nāk prātā, domājot par Mārtiņu. Dullums viņa dzīvesstāstā un radošajā potenciālā. Dullums, mēģinot lauzt aizspriedumus un pieņēmumus par to, kur tad īsti jābūt kājām – augšā vai apakšā. Atmetot iepriekšpieņemtus viedokļus un paturot prātā stāstu par Dullo Dauku, mūžīgo meklētāju un sapņotāju, kurš devās plašajā pasaulē patiesības meklējumos, Mārtiņš ikvienam vēlēja:

​

​

​

​

​

Nosapņota un nedaudz dulla ir arī biedrības izlolotā Mārtiņa Rītiņa izcilības balva – vārna ar galvu uz leju. Un, raugi, ikviens var uz to raudzīties, ļaujot vaļu savai fantāzijai. Tad nereti gadās, ka mūsu vīzijas lido kā putni, kas atnes no debesīm uguni. Kāds tajā ieraudzīs spožu liesmu, cits – pavāra iekurto pavarda uguni, vēl kāds – Mārtiņa nesto olimpisko lāpu, bet cits – liesmojošo degsmi un aizrautību, kas piemita Latvijas modernās pavārmākslas korifejam.

​

Biedrība šo vārnu redz kā simbolu, kas ne tikai glabā atmiņas, bet arī turpina Mārtiņa kulināro mantojumu un vērtības. Tā ir liesma, kas Mārtiņa garā tiks nodota nākamajiem pavārmākslas meistariem, viesmīlības nozares pārstāvjiem un zemkopjiem. Vārna ir dzinulis, stimuls un iedvesmojošs „garainis, kas veicina vārīšanos”. Kā atzina latviešu prozaiķis Alberts Bels: „Šai vārnai nāk līdzi brīvības piesitiens!”